Gunta Šnipke

Šī Facebook izlasītā liepājnieces Guntas Šnipkes triloģija satrieca lupatās. Gunta neapšaubāmi ir izcils talants, bet ne tik bieži gadās lasīt literāru darbu, kur ar vienkāršiem vārdiem – lieki nemežģījot lasītāja smadzenes – izdodas pateikt tik daudz un trāpīt tik tieši!!!…

Divkārša sajūsma par visbanālāko atskaņu meistarīgu izmantošanu /mājas-kājas-jājas/, ko citkārt var minēt kā slikto piemēru. Un banālais, bezgaumīgais pēkšņi kļūst par ģeniālo. Lepojos, ka Guntu pazīstu!

I
Laiku apturēt pavisam
viegli
neieslēgt lielo gaismu un
noņemt brilles

II
Maigākie asmeņi glumākās kājas
siļķu kažoki piedāvājas
divi sunīši meklē mājas
pretgrumubu krēmi klājas
dvīņi ar jaunavām jājas
divi sunīši meklē mājas
nozog polšu un pieļurbājas
nosit to sievišķi
lai tak reiz miers
izlamājas
divi sunīši meklē mājas
stājas
kursos kustībās partijās
lai tak reiz darbība
izlamājas
deklarē demonstrē demaršē
stājas
divi sunīši meklē mājas
kašājas kašājas kašājas
saož gan tik tās
pamestās kājiņas vājiņas
vājas
izredzes teitan
ar gudriem purniņiem
bez šķidrām kleitām
divi sunīši meklē mājas
visapkārt s…u kalni
pati rīga ūdenī
notek

III
Kā strausi nenosmok
glabājot galvas smiltīs
māte google noteikti zina
noteikti zina māte
bet negribas sūtīt uz miskasti
dzejoli
par šo jautājumu

23/11/2016

Vai Bogene ir dzīva?

Latvijas 20.gs. vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” pirms nepilna gada sagaidīts arī sērijas iniciatores Gundegas Repšes romāns. „Bogene” vēsta par 1940.-41.gadu. Lūk, manas domas par romānu.

Bogene

Vārda meistara titula cienīgs autores priekšvārds; sevi cienošs un pašpietiekams. Zinām, jau zinām – vārds ir instruments… Jā, mazliet sarkasma ir manās gaidās. Seko otrs priekšvārds/iesākums iz Augustīna „Atzīšanās.” Caur Dievu? Tad par ko būs stāsts? Par Dievu vai lielvarām un tautu. Kas ir Dievs? Augstākā vara pretim lielvarai? Vai pār visu kopā? Lasu: cilvēka atmiņa tiek salīdzināta ar laukiem, dobumainām alām. Sajūtu: alegorijas atbilstošas, bet ne optimistiskas.

Un tad sākas stāsts. Ar „kā sausa sūna lietū,” (ak,     Repšei „Īkstītē” bija vēl tas ģeniālais-„mana māte ir gara un slaida kā salijusi egle”), tad „pilsoniskie valši,” „skumjām ir neveiksmes smaka” utt. Un mēness. Šo romānu izlasīt ir kā vienatnē pacietīgi noiet garum garu ceļu pilnmēness naktī. Un mēness visu laiku nāk līdzi, vienā vai otrā pusē ceļam, tieši virs galvas, vai iesāņis. Var pētīt zvaigznes, var ceļmalas, vai mežu, ja tas ir. Tad pavērst seju un sabīties. Jo mēness nāk tev līdzi! Tieši tev! Ne jau mēnestiņš čigāniņš, sidraba mēnestiņš vai vēl kāds alegoriskais ikvakara brīnumiņš. Repšes romānā tas ir „apaļais sātans ar savu pilnvaigu viepli”, asinsarkans un aukstasinīgs tēls, nakts pavadonis. Naktī notiek visi melnie darbi. Par mīlēšanos, bērnu radīšanu aizmirstiet! Mēness un bezmiegs 1940.-41. moka tautu.

Vai šis ir stāsts par lepnajām kurzemnieku dzimtām? Kādam Gundegas Repšes ļoti nemīlētam latviešu rakstniekam bija biezs romāns par Zītariem. Pašas plānais ir par Losteriem un citiem. Berta Pēterpilī skolojusies, un Bogene jau vairs nav blusu pilnu aizkrāsns deķu siltuma gariņš,- Bogenei kā 20.gs. mājas garam, ir sviests un pīrāgi mājās, skaistas kleitas un klavieres. Lesteru dzimta savus bērnus skolo,- Spinozu un Heini lasījuši. Lai bērni labāk dzīvotu – tāds ir mūžīgais ģimenes (arī dzimtas, kopienas, bet vai tautas?) mērķis. Labāk, varbūt arī – brīvāk. Māte Berta labi spēlē klavieres. Ar pirkstiem, zem kuriem var dzīt adatas.

Vai Bertu, Loti (un Doroteju, Bitīti un Mirguli) lielvara salauž? Jā, salauž. Iebāž mutē sprūdu un salauž. Un kur ir vīrieši? Ko nozīmē pēdējā laika romāni: Noras Ikstenas „Mātes pienā,” Gundegas Repšes „Bogenē”? Zināmā mērā arī Laimas Kotas „Mierielas vilkmē.”  VĪRIETIS tajos paliek otrā plānā vai nobāzts vēl tālāk aizkulisēs. VĪRIETIS lielvaras apstākļos nespēj nosargāt, izglābt sievieti, ģimeni, Rīgu, dzimteni. Tas ir rakstnieču gala secinājums par 20. un nu jau 21.gs? Kā apsūdzība un nožēla reizē?

Repšes romāns ir par 1940. – 41. gadiem, kad iznīcināja, salauza inteliģenci, uzņēmēju un zemnieku izcilāko daļu, un lielvaras pirmais uzdevums bija paveikts. Sekoja 1949., kad vajadzēja tautu sadzīt kolhozos. Pēc tam jau bija iesēta sēkla pazemotajā zemē, sēkla šodien bieži dzirdētajam „nebija jau tie padomju laiki nemaz tik slikti.” Man bail no lielvaras glorificēšanas. Man bail, ka lēnām kļūstam „pūlis, ko nupat vēl dēvēja par tautu” (184.lpp). Sērijas mērķis un uzdevumi ir lasīti interneta vietnēs. Bet kādi ir secinājumi un priekšlikumi mums – 21.gadsimtam? Lielvara gāzta, pamazām tā izplēn no atmiņas, jo izaugusi jauna paaudze, kas dzimusi deviņdesmitajos. Tikpat smagi, cik smaga ir lielvara, ir arī romānā savietotie padomju varu slavinošie Jāņa Sudrabkalna dzejoļi. Tie lasās tik celmaini, kā mežā pēc lielas vētras. Samocīti bez gala. Rodas spēcīga neizpratnes un netīksmes emocija. Meli, meli, meli ir visa tā Sudrabkalna dzeja! Pat fiziski sajūtams, cik smagi dzejniekiem tie nākuši.

Repšes romāns nav sasteigts, bet apjoms ir neliels. „Bogene” episki vēsta par dzimtas cilvēku likteņiem vien 1940.- 41.gadā. Tomēr lasot, brīžiem rodas sajūta, ka kaut kas stāstījumā pārtrūkst. Iespējams, tāpēc, ka romāns īsināts (kā teikusi pati G.Repše – ap 200 uzrakstīto lapu galu galā romānā nav ietvertas). Un tomēr – lappušu skaita ziņā plānais romāns ļoti tieši izgaismo to nospiedošo melu un tirānijas megavaru, kas nospieda tautu uz ceļiem, izvaroja un aizbāza muti uz ilgiem laikiem. Tēli nav zīmēti ar sīksīkām detaļām, jo galvenais ir laiks un cilvēks tajā. Šis romāns ir apbrīnojami nedidaktisks, jo detaļas un tādu “nieku” kā domāšana atstāj mums pašiem. Tikai pāris vietās autore savu naidu izteic vārdos (184.lpp.) Kāda vairs nozīme vai Lote, Berta, Bitīte un Margulīte izdzīvoja; vai Dorotejas vēstule sasniedza mērķi? Romāna kompozīcija (nez vai tā bija sākotnēji plānots), ietverot tikai nelielu laika posmu dzimtas dzīvē, ir izrādījies veiksmīgs paņēmiens.

 

 

TLA gada notikumu TOP 5

Atskatoties uz aizgājušo – ugunīgā Pērtiķa – gadu, uzdrošināmies sacīt, ka tas bijis labvēlīga pavērsiena gads tiem, kas pirms tam ilgi, pacietīgi un uzcītīgi strādājuši. Reizēm pat bez materiāla un morāla novērtējuma, taču ar gandarījumu par izdarīto un ar pārliecību par tuvojošos evolūciju. To Pērtiķis ļāva piedzīvot arī “Tukuma Literātu apvienībai”. Sauksim tās par uzvarām.

 Galvenā uzvara jeb TOP 1 – latviešu literatūra apsteidz tulkoto

Par lielu pārsteigumu grāmatniekiem un bibliotekāriem, par spīti skeptiķiem un nelabvēļiem, pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē latviešu rakstnieku grāmatas ir pieprasītākas nekā tulkotā literatūra. Tās izpērk grāmatnīcās un neiegulst bibliotēku plauktos. Turklāt kopš seniem laikiem populārākā lasāmviela nav vis ezoterika vai padomi labākai dzīvei, bet tieši daiļliteratūra. Pēc Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes locekles Renātes Punkas teiktā, tas ir skaidrojams ar jaunu, interesantu rakstnieku parādīšanos vai arī to, ka mūsdienu rakstnieki ir radījuši jaunus, labus literāros darbus, kas ir aktuāli dažāda vecuma paaudzēm. Atkārtotus metienus piedzīvojušas arī TLA literātu grāmatas. Lēšam, ka 2016.gadā pārdoti apmēram 7000 mūsu autoru grāmatu eksemplāru. Ilgas Liepiņas, Gunas Rozes, Rolandas Bulas romāni ir ļoti pieprasīti arī bibliotēkās visā Latvijā. Atliek cerēt, ka arī dzejas ielā drīz būs svētki!

Otrā uzvara jeb TOP 2 – piepildās drosmīgas ambīcijas

TLA pirmo reizi ar savu stendu piedalījās nozares galvenajā gadskārtējā notikumā – izstādē “Latvijas Grāmata 2016” un uzreiz bija pamanītākais stends visā Ķīpsalas kompleksā. Bet sākās viss ar ikgadējiem izstādes apmeklējumiem grāmatmīļu statusā. Tad sekoja Gvido Drages haiku autorstunda izstādes programmā un Imanta Liepiņa grāmatas atvēršanas svētki, līdz 2015. gadā Ilga Liepiņa kopā ar citiem TLA kolēģiem apstaigājot izstādi, skaļi noteica: “Mēs arī varam nākt ar savu stendu! Un mums ir ko rādīt!” Tobrīd tā likās utopija, bet jau pēc gada – realitāte.

Trešā uzvara jeb TOP 3 – pašiem sava mājaslapa

Par to gribas teikt: viss labais nāk ar gaidīšanu. Skaidrs, ka dzīvojot vakardienā, šodien buksēsi uz vietas, tāpēc mājaslapa mūsu plānos bija jau pirms gada, taču ne vienmēr viss atkarīgs tikai no pašu gribas. Turklāt ar gribu vien nepietiek, ir jādara! Gada beigās sasparojāmies paši, sasparojās arī lapas tehniskās puses un dizaina autors, un skat! – vecā gada pēdējās dienās tla.lv sāka savu dzīvi interneta pasaulē. Jau tagad saņemam komplimentus par lakoniski gaumīgo dizainu un bagātīgo saturu, ko apsolāmies nemitīgi papildināt.

Ceturtā uzvara jeb TOP 4 – īstenoti jauni, unikāli projekti

Līdzās jau ierastajiem literārajiem pasākumiem, aizvadītajā gadā TLA realizēja vairākus oriģinālus projektus un piedalījās vērienīgos pasākumos. Pavasarī kopā ar Tukuma muzeju noslēdzām akciju Atrodi dzeju gleznā. Drīz pēc tam sekoja emocionāli aizkustinošais skolēnu radošo darbu konkurss Pelēkie brāļi un ar to saistītie pasākumi, kas noslēdzās Latvijas dzimšanas dienā Mālkalnā un Āžu kalnā. Jūlijā trīs mūsu dzejnieki – Baiba Talce, Gvido Drage un Sarma Upesleja – kuplināja Jaunmoku pils 115 gadu jubilejas Dārza svētku programmu. Septembrī Kurzemes Dzejas dienu programmā Liepājā notika Andra Jansona liriska koncertprogramma, bet Slampes kultūras pilī, atklājot Tukuma Mākslinieku grupas kopīgo izstādi, tikās „trīs mūzas” – māksla, Literatūra un Mūzika. Tas bija kas jauns un pārsteidzošs, un publikai patika. Tamlīdzīgos pasākumos esam gatavi piedalīties arī turpmāk. Novembrī sadarbībā ar Tukuma un Lazdu bibliotēkām noslēdzās rakstniekam Kārlim Ķezberam veltītais literāro pasaku konkurss. Visa gada garumā dažādās vietās Tukuma novadā notika mūsu literātu autorstundas, kas turpināsies arī šogad.

Piektā uzvara jeb TOP 5 – personiskie panākumi un ceļi pasaulē

Katra atsevišķa literāta personīgie sasniegumi mūs visus kopā padara stiprākus un apvienību – zināmu tālu ārpus Tukuma robežām. Vilim Seleckim 2016.gadā iznāca divas prozas grāmatas, bet Sarmai Upeslejai – Tukuma Katrīnai veltīta poēma. Ilgas Bindres dzeja iekļauta kopkrājumā Zemgales vācelīte, bet Aigars Brics, Sarma Upesleja un Aivis Briesma publicēti Liepājas literārajā žurnālā Helikons. Elmāram Augustam Rumbam plašā draugu lokā un piedaloties arī Tukuma muzejam, nosvinējām 85 gadu jubileju.

Marija Anmane gadu apmeklējusi Latvijas Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas Prozas sekcijas nodarbības, saņēma RS Prozas diplomu. Guna Roze uzņemta Rakstnieku Savienības rindās. Ar stāstījumu par 101.kilometru viņa piedalījās barikāžu 25. gadadienas pasākumā Londonā, bija saldenieku dzejas kopkrājuma Saldus saulesstīga literārā konsultante un saņēma AKKA/LAA autora stipendiju. Tukumnieku uzsāktā Dzejas dienu akcija Sirds uz perona jau kļuvusi par ilggadēju tradīciju un iziet aizvien plašāk pasaulē. Pērn šis projekts trešo reizi ieguva VKKF finansējumu.

Par gluži vai nedalāmiem jēdzieniem kļuvuši Ukrainas traģēdija un mūsu apvienības biedrs Imants Liepiņš. Viņš ir viens no retajiem latviešu autoriem, kas vairākkārt bijis Ukrainā, dokumentējis ukraiņu cīņas par savu brīvību un neatkarību, ar aculiecinieka skatienu ļaujot arī mums ieraudzīt, kā notiek aneksija 21.gadsimtā. Pērn Imants kļuva par Latvijas Žurnālistu savienības valdes locekli un grāmatas Zaldātu zābakos redaktoru.

Ilga Liepiņa un Rolanda Bula savus romānus iesniegušas Latvijas Avīzes izsludinātajā konkursā un patlaban gaida rezultātus. Rolanda Bula divus gadus pēc kārtas plūca uzvaras laurus Tukuma Prozas lasījumos. Viņas romāns Brīvmūrnieka trīs vēlēšanās turpinājumos bija publicēts avīzē Kas Jauns un izdots elektroniskā versijā. Ilgas Liepiņas un Gunas Rozes stāsti iekļauti Ventspils Rakstnieku mājas 10 gadu jubilejai veltītajā kopkrājumā. Šī grāmata tulkota arī angliski, to lasa rakstnieki no visas pasaules, tātad – iepazīst arī mūs.

Vai gribam gribēt?

Sniegs uz priedes skujām un zilas debesis

Ak, kā man šoreiz gribas… apsnigt! Tā – pavisam vienkārši. Uz brīdi pabūt mājas siltumā un klusumā, ko iztraucēt mēdz vienīgi augšstāva kaimiņa ieilgušie „ziemsvētki” vai kārtējās reliģiskās sektas trubadūri ar savām jaunākās literatūras nastiņām padusē. Baltu puteņa valsi pēkšņi sagribas tajā distancē starp mani un televizora ekrānu, kur gandrīz katrs runātājs nevis skaidrību ievieš, bet smadzenes skalo. Viss, šķiet, notiek bez manas līdzdalības: par valdības vadītāja kandidatūru gādā Vējonis, par bēgļiem (kas nereti izrādās – nemaz nav bēgļi) lemj Brisele, par energo tarifiem – visvisādi kantori, kas lieliski prot samudžināt savu pakalpojumu izmaksu aprēķinu formulas… Kur visā šajā situācijā ir mana, mūsu – skatītāju un klausītāju, savas valsts pilsoņu, iedzīvotāju un maksātāju – vieta?! Ja tā padomā, tad patiešām šobrīd vislabprātāk gribētos  atrasties mežā – klusumā, mierā, ar baltu un tīru sniedziņu uz mices un pleciem. Ar bezdomu stāvokli prātā. Jo islāms tik un tā ir neizprotams; Ķelne un Stokholma – tālu, un mums neviens neuzbrūk; valdība ( Protams, ar nosacījumu, ka tā IR un STRĀDĀ!) un spēka struktūras, neapšaubāmi, visu zina labāk…

Nešausminoties par mūsu – tautas, sociālās vides – neaizsargātību; nevaimanājot par medicīnas pakalpojumu sarežģīto pieejamību un augstajām izmaksām; barikāžu atceres sakarā nežēlojoties par to, cik labi gribējām un cik šķērsi daudz kas sanācis; godīgi pildot savus pienākumus un nerādot ar pirkstu uz tiem, kas shēmo, strādā vienīgi pašlabumam un kratās vaļā no jebkuras atbildības par savu darbu ļaunajām sekām, mūs reizumis tomēr neatstāj tāda kā iekšējā tukšuma sajūta. Ik pa laikam pieviļ pat smalki izstrādātā un it kā veiksmīgi aprobētā iekšējā „Domā pozitīvi!” programma. Ne saukts, ne lūgts, dvēselē iezogas rūgtums – brīdī, kad svecītes Ziemsvētku eglītē iededzam vien tie, kas te, dzimtenē, palikuši… (Nez, kā viņiem tur – svešumā? Cerams, ka vairāk priecājas un mazāk skumst – gan svētkos, gan ikdienā…) Tāpat kā Jaungadā, kad prominenču uzrunās dominē labklājības un pārticības vēlējumi, lai gan vairāk par dvēseli, sirds gaismu, morāli un ētiku, izglītību un zinātni vajadzētu. Vairojot cerību, ka šeit un šajos apstākļos iespējams sevi baltu turēt, ka ikviens tiksim saprasts, par labiem darbiem un godīgumu pienācīgi novērtēts. Ikdienā. Bez aptaujām. Savējo – kolēģu, draugu un neformālo apvienību domubiedru lokā. Bez dižiem sumināšanas pasākumiem.

Ar pacietību vien, izrādās, nepietiek! Pozitīvas izmaiņas sabiedrībā varam gaidīt vien tad, ja savus bērnus un mazbērnus par godīgiem un gaišiem cilvēkiem audzināsim. Ja mācēsim par sevi un savu valsti pastāvēt. Ja patiesi vēlēsimies kļūt bagātāki ne vien pārticība un labklājībā, bet arī garīgumā. Tieši tajā – vispirmām kārtām. Lai dvēsele „neraud uz iekšu”, kad mēs no augšas uz leju noraugāmies bezpajumtniekos un bēgļos, māksliniekos un vecos cilvēkos, trūcīgajos un nedziedināmi slimajos. Kad līdzcilvēkus pēc ieņemamā amata un banku kontiem vērtējam. Kad valdošie un vadošie, no augšas uz leju raugoties, patiesībā neredz neko – ne valsti, ne tautu. Tik augstu sevi pacēluši…

Gara gaisma pār tautu – nešaubīgi un nenovēršami! – nāk  gluži tāpat, kā Saules gaisma aizvien no jauna nāk pār Zemi. Mēs varam to vienkārši gaidīt. Bet varam arī tai panākt pretī, vairojot to līdzcilvēkos – savos mīļajos, savā tautā un pasaulē (Ak, kā mēs reizēm „negribam gribēt” kaut ko darīt sevis pašu labā…)!

Rituāli vējā

Trešdienas vakara laika ziņas brīdināja par lietu, sniegu, vēju, slidenām ielām un ārkārtas stāvokli uz apledojušajiem ceļiem. Un – lūk, lūk!- ceturtdienas rīts jau sākās ar haosu nekoptajās Rīgas ielās…

Kamēr Tukumā un novadā viss nosacīti mierīgi, malkojot rīta kafiju, ielūkojos latviskās dzīvesziņas gadagrāmatā. Izrādās – šodien tajā ieteikti rituāli vējā! Un vējš – kaut neliels, ar minimālām brāzmām – tomēr ir. Tātad – ko gan „tā-ā-du” varētu pasākt? Pus pa jokam, protams.

Sākas jauns gads. Jaunu darbu, pārdrošu ieceru un gaisā parautu sapņu laiks…

No pieredzes zinu, ka ne visu var un pat ne visu vajag piepildīt, iegūt un īstenot. Un tomēr – ir lietas, ko joprojām gribas: no dienas dienā, no gada gadā.

Ejot cauri pilsētai – savam visnotaļ jaukajam Tukumam, izmantoju agrā rīta burvību – tukšo ielu dāvāto iespēju runāt skaļi. Es gribu, lai man nekad nav jākaunas ne par vienu no mūsu valsts „100 gudrajām galvām” Rīgā un mazāko skaitu- savā pašvaldībā. Es gribu, lai devīze, kas vienmēr redzama ministru prezidenta kabinetā pie sienas, domās un centienos allaž būtu acu priekšā un prātā, lai tā visiem tautas kalpiem būtu galvenais kritērijs darbos, kas tautas labā darāmi. Es gribu, lai Temīdai Latvijā kāds noņem acu apsēju! Lai viņa redz, kas, taisnu tiesu spriežot, reizēm tiek likts svaru kausos. Es gribu justies droša par savu dzīvību savā valstī, pilsētā, ielā un pagalmā – lai tad, kad vēršos pēc palīdzības, tuvumā gadās vismaz viens atsaucīgs, saprotošs un palīdzēt gatavs līdzpilsonis! Es gribu iespējami ilgāk būt – vismaz nosacīti – vesela, un lai tad, kad vajadzīga mediķu palīdzība, samaksa par pakalpojumu ir adekvāta. Es gribu, lai, sekojot plašsaziņas līdzekļu informācijai, ik pa laikam nav sāpīgi jākonstatē, ka daudziem jo daudziem šajā dzīvē klājas aizvien sliktāk: daudzi no viņiem to nebūt nav pelnījuši…

Es gribu būt laimīga! Jūs arī? Tad dariet tāpat kā es: izejiet vējā, pasakiet to skaļi – visiem vējiem, visām zvaigznēm, vienvienīgajam Mēnesim un bezgalīgajām debesīm. Pēc tam – ejam katrs savās ikdienas gaitās un darbos, gatavi piepildīt viskarstākās vēlmes un pārdrošākos sapņus. Tas tikai iesākumā šķiet neiespējami.